IGAUNIJAS KRIEVU TEĀTRA VIESIZRĀDE

Muzikālā izrāde stāsta par 20. gadsimta sākuma dzejnieku likteņiem un radošajiem darbiem. Par viņu draudzību un mūzām, literārajiem atklājumiem un noslēpumiem. Izrādes stihija ir radošums, cilvēka brīvība un iztēle, kas nepazīst robežas. Esteres Bolas lugā savijas gan dzejnieku un rakstnieku biogrāfijas, gan viņu poētiskie teksti – ne tikai Harmsa, bet arī viņa tuvāko līdzgaitnieku daiļrade. Izrāde ir piepildīta ar mūziku – visu skaņdarbu autors ir Aleksandrs Žedeļovs; dziesmas skan arī aktrises Marikas Otsas izpildījumā. Teatrālais “attēls”, skatuves noformējums (māksliniece un scenogrāfe - Inga Siliņa), veidots koša cirka gaisotnē, stilīgi krāsaini tērpi (kostīmu māksliniece - Baiba Litiņa) rada dzirkstošas izrādes iespaidu, aiz kuras ārējā spozmes slēpjas gan skaudra dzīve, gan asaras, gan mīlestība...

Pēc autoru domām šis iestudējums stāsta par cilvēku sajūtām mūsdienu pasaulē. Katrā no mums ir ļoti daudz saules. Gandrīz pirms simts gadiem dzejnieki un jaunieši mēģināja radoši izbēgt no bailēm, paslēpties no totalitārā laika šausmām. Kad pasauli pārņem tik daudz notikumu, kas ir ārpus cilvēku spējām tos kontrolēt, atliek koncentrēties uz to, ko var ietekmēt. Bieži vien tā ir dzīves radošā puse – tieši šī gandrīz bērnišķīgas rotaļas sajūta un fantāzija kļūst par glābiņu. Spēlēties nekad nav bail. "Man šķiet, ka tas tik ļoti saskan ar to, ko mēs visi darām šodien, kad zinām, kas notiek pasaulē," bilst režisors.

“Ļoti daudz saules” ir skatuves tēls, kas sasaucas ar to, kā cilvēki jūtas šodien. Momentuzņēmums mūsu dienās par to, kā saglabāt dzīves jēgu, kad ierastā pasaule strauji mainās. "Kamēr mēs spēlējamies un kamēr skatītājs spēlējas kopā ar mums, laiks it kā apstājas – un šajā laika pieturā parādās maza dzīvība, neliels prieks, kas kādam var būt glābiņš," saka Dmitrijs Petrenko.

Izrādē piedalās jauna aktieru paaudze, tās enerģija lieliski saskan ar varoņu apbrīnojamo dzīves mīlestību, viņu drosmi un maksimālismu. Harms un citi dzejnieki tika kritizēti un noliegti, taču viņi, smejoties, turpināja dzīvot savā brīvās mākslas pasaulē. Nekādi ārēji apstākļi nevarēja salauzt viņu vēlmi dzīvot dzīvi kā spēli. Viņi paši to saprata, saucot savus darbus par “dzejoļiem, aiz kuriem var paslēpties”. Un kurš gan no mums “neslēpjas” no likstām, neveiksmēm un netaisnības – lietās, kuras patiesi mīl?