Teātris

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra logo (akceptēts 2018. gadā) attēlo gan teātra vēsturi, gan tā nākotnes plānus.

Nosaukuma teksts - ”Mihaila Čehova teātris” - runā pats par sevi.

Burts “h” ir attēlots tā, lai atgādinātu krēslu – vienu no izrāžu scenogrāfijas pamatelementiem un skatītāju zāles interjera obligātu sastāvdaļu. Maksimāli vienkāršas un stingras burtu līnijas var tikpat viegli iekalt akmenī, kā uzrakstīt ar spalvu un digitāli reproducēt. 

Pelēkā krāsa - Rīgas ielu ieturētā un elegantā krāsa - stiprina pastāvīguma un uzticamības sajūtu un kļūst par logo krāsas un jēgas akcenta – zaļā punkta (“o” burta) pamatu.

Šis punkts ir bumba no Mihaila Čehova aktieru treniņiem. Tā simbolizē kustību, dinamiku, ritmu, enerģiju, kā arī radošo nemieru un prasmi izlēkt no rāmjiem (kas arī bija raksturīgi Mihailam Čehovam).

Dzelteni zaļais, jeb zaļi dzeltenais tonis kāds piemīt tenisa bumbiņai, kontrastē ar pelēko krāsu un simbolizē gatavību radošajiem eksperimentiem, gatavību iziet no komforta zonas un vēlmi attīstīties.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris atceras savu pagātni, saudzīgi glabā savas tradīcijas un tiecas pēc jauniem horizontiem.

Savas 135. jubilejas gadā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris kļuva par pirmo (un līdz šim vienīgo) teātri Latvijā ar savu ģerboni.

Mūsu teātris ir vecākais krievu teātris ārpus Krievijas robežām, viens no vecākajiem profesionālajiem teātriem Latvijā un krievu teātra skolas tradīciju glabātājs. Viņam ir gara un notikumu pilna vēsture, daudzējādā ziņā – unikāla. Pats vārds “ģerbonis” nāk no vācu valodas Erbe – “mantojums”. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ir uzkrājis pietiekami lielu “mantojumu”, lai izteiktu tā būtību vizuāli. Ja logotips atspoguļo mūsdienīgu priekšstatu par teātri biznesa telpā, tad ģerbonis ir prezentācija mitoloģiskajā telpā.

Kā izskatās Mihaila Čehova Teātra ģerbonis

Melnā laukumā augšup lidojošas zelta bites; vairoga vidū sudraba strops. No augšas vairogs apvīts ar melni sudrabotu virvi; virs tā horizontāli novietota zelta atslēga. Vairogu atbalsta divas zelta lauvas ar sudraba mēlēm, tās stāv uz sudraba lentes ar devīzi “ERAT EST ERIT” (“Bija. Ir. Būs”). Ģerbonis tika reģistrēts 2018. gada 4. oktobrī.

Kāpēc tika izvēlēti tieši šie tēli

Mihaila Čehova Teātris atrodas ēkā, kas uzbūvēta pēc akciju sabiedrības “Strops” pasūtījuma. Šo nosaukumu tirgotāji izvēlējās balstoties uz senu krievu tradīciju, saskaņā ar kuru bites simbolizē dzīvi, darba mīlestību un taupību, bet strops – kopīgu māju. Rīgas Krievu teātrim atsauce uz bišu stropu un bitēm ir ne tikai vēsturiski pareiza un joprojām simboliski precīza, bet tā iegūst arī papildu nozīmes: visu teātra cilvēku – aktieru, režisoru, mākslinieku, dažādu cehu, administrācijas un citu darbinieku - kopīgs darbs izrāžu veidošanā un norisē. Turklāt, kur ir stropi un bites, tur ir arī medus – iedvesmas, daiļrunīguma un poēzijas simbols – garīgā barība. Zelta atslēga virs ģerboņa ir tā pati “teātra maģijas atslēdziņa”, kuru Mihails Čehovs sapņoja pasniegt aktieriem visā pasaulē. Bet lauvas, kas tur vairogu, sasaucas ar Rīgas pilsētas ģerboņa vairogu atbalstošajām lauvām.

Ko nozīmē ģerboņa krāsas

Dzeltenā vai zelta krāsa heraldikā tiek saistīta ar zeltu. Tas ir cēlmetāls – bagātības un diženuma simbols, kā arī uzticības, tīrības un taisnīgums simbols. Baltā vai sudraba krāsa apzīmē sudrabu, vēl vienu cēlmetālu, kas simbolizē harmoniju, tīrību, taisnīgumu un toleranci. Melnā krāsa asociējas ar gudrību, izturību un pastāvīgumu.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ir vecākais krievu dramatiskais teātris aiz Krievijas robežām – tas dibināts 1883. gadā. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā ir gan krievu, gan pasaules klasika, kā arī jauno dramaturgu darbi. Lielajā un Mazajā zālē tiek spēlētas visu žanru izrādes, ieskaitot bērnu un muzikālos uzvedumus. Teātris bieži dodas viesizrādēs un sekmīgi piedalās dažādos festivālos. 2010.gada vasarā tika pabeigta teātra ēkas rekonstrukcija – skatītājus gaida pilnībā atjaunotas telpas, kas tomēr nav zaudējušas vēsturisko auru.

Viens no vadošajiem teātra principiem jau daudzu gadu garumā ir uzturēt repertuāra žanru daudzveidību: skatītājiem tiek piedāvātas gan dziļas sociāli psiholoģiskas izrādes, gan iespaidīgi muzikāli uzvedumi, gan negaidīti radoši eksperimenti dažādās formās, kā arī akadēmiskais žanrs – klasiski iestudējumi.

2006. gada septembrī teātris atguva savu vēsturisko nosaukumu un no līdzšinējā “Valsts Rīgas Krievu drāmas teātris” kļuva par “Rīgas Krievu teātris”, kā arī ieguva tiesības nest Mihaila Čehova vārdu, godinot izcilo aktieri, režisoru ​​un pedagogu, kurš veltīja divus savas dzīves gadus (no 1932. līdz 1934.gadam) darbam Rīgā un atverot te teātra skolu.

No 1990. gada līdz 2017. gada novembrim teātra direktora amatu aizņēma Eduards Cehovals, Triju Zvaigžņu ordeņa (2005) un Draudzības ordeņa (2007) kavalieris, kurš 2013. gadā saņēma K. Stanislavska prēmiju - „par krievu teātra tradīciju saglabāšanu Latvijā” un 2017. gadā - Borisa un Ināras Teterevu fonda Goda zīmi, "par nenogurstošu darbu teātra mīļotāju labā, paplašinot skatītāju loku un nojaucot barjeras starp valodām un kultūrām".

2018. gada 8. janvārī par direktori kļuva producente un teātra aktrise Dana Bjorka. No 2018. gada 01. oktobra Maskavas režisors,  Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais mākslas darbinieks Sergejs Golomazovs sāka pildīt teātra mākslinieciskā vadītāja pienākumus.

„Rīgā līdz 1883. gadam pastāvīga krievu teātra nebija. Laiku pa laikam tika iestudētas vien amatieru izrādes, kā arī viesojās dažas nelielu amatieru teātru trupas. Tikai 19. gs. 80-to gadu sākumā tika pabeigti celtniecības darbi Krievu amatniecības arteļa namā un “Улей” („Strops”) savienībā, kurā bija skatītāju zāles. Šeit arī pavērās iespēja īstenot ideju par pastāvīgu krievu teātra uzvedumu iestudēšanu Rīgā, kas nodarbināja vadošās sabiedrības prātus jau no pagājušā gadsimta 60-tajiem gadiem, t.i. no krievu sabiedriskās kustības atmodas sākuma, pateicoties kurai parādījās pirmās krievu sabiedriskās iestādes.

Tas izdevās 1883. gadā, tāpēc arī tas tiek uzskatīts par pastāvīga krievu teātra Rīgā dibināšanas gadu.” 

(no 1913.gada arhīva materiāliem )

Rīgas Krievu teātris tika atklāts 1883. gada 2.oktobrī ar I.Špažinska lugas pirmizrādi “Majoriene”.

Trupā, par kuras māksliniecisko vadītāju kļuva antreprenieris Lavrovs (provinces režisora un aktiera Jefima Sokolova skatuves pseidonīms), sākotnēji tika pieņemti 16 aktieri.

Pirmajā teātra sezonā skatītāji varēja noskatīties sešdesmit lugas, starp kurām bija desmit A.Ostrovska lugas, N.Gogoļa “Revidents”, “Precības” un “Mirušās dvēseles”, Gribojedova “Gudra cilvēka nelaime” , Šekspīra un F.Šillera traģēdijas.

Pirmsrevolūcijas Krievu teātra Rīgā labākie gadi ir cieši saistīti ar gudru un talantīgu ievērojamā antrepreniera, režisora un aktiera K.Ņezlobina radošo darbību, kurš kļuva par teātra māksliniecisko vadītāju 1902.gadā.

Ņezlobins sāka veidot pastāvīgu teātra trupu, uzaicinot strādāt tajā aktierus no Maskavas Dailes teātra – M.Roksanovu, A.Harlamovu, Ņ.Ļitovcevu, Ņ.Mihailovski, A.Zagarovu.

Iestudējot tādas lugas kā A.Ostrovska “Sniegbaltīti”, A.Čehova “Trīs māsas” un “Tēvoci Vaņu”, F.Dostojevska “Idiotu”, Ļ.Tolstoja “Tumsas valstību”, I.Turģeņeva “Mēnesi uz laukiem”, Ņezlobins centās pietuvināties maksimālajai skatuves patiesībai. Viņš meklēja talantīgus režisorus, redzot viņos teātra nākotni.

1904.gadā Krievu drāmā sāka strādāt Konstantīns Mardžanovs (vēlāk kļūdams par izcilu skatuves mākslas meistaru un gruzīnu teātra pamatlicēju).

Mardžanova izcilās radošās spējas jau izpaudās ar viņa pirmo iestudējumu, tādējādi pārsteidzot gan trupu, gan skatītājus. Piemēram, A.Ostrovska lugas “Vojevoda” iestudējumam vien režisors nodarbināja 40 tēlotājus, kas tam laikam bija nedzirdēts aktieru skaits. Izrāde bija ļoti vērienīga – kā milzīgs episks audekls - ar izteiksmīgiem masu skatiem un personāžiem.

Par teātra radošās izaugsmes virsotni kļuva Mardžanova izrādes “Ivanovs” (A.Čehovs), “Tartifs” (Moljērs), “Katjuša Maslova” (pēc Ļ.Tolstoja), “Vilhelms Tells” (F.Šillers).

Pateicoties izcilajai režijai un spēcīgajam aktieru sastāvam, Rīgas Krievu teātris kļuva par vienu no labākajiem Krievijas perifērijas teātriem.

"Kopš tiem laikiem par krievu teātri sāka runāt visdažādākie iedzīvotāju slāņi. Izrādes sāka apmeklēt personas, kas līdz tam nekad nebija apmeklējuši krievu izrādes. ”Tas pavēra plašas iespējas krievu kultūras attīstībai Baltijas apgabalā”, rakstīja avīze “Novoje vremja”. 1909.gadā Ņezlobins pameta Rīgu. Pameta un nekad vairs neatgriezās teātrī, kuru uzskatīja par savu. Reizē ar viņu aizgāja arī daudzi aktieri. Ņ.Mihailovskis turpināja Ņezlobina darbu, kā galveno akcentu uzsverot repertuāra daudzveidību. Pateicoties Mihailovskim, tapa pirmais latviešu lugas iestudējums krievu valodā – R.Blaumaņa “Indrāni”. Indrāna tēva lomu atveidoja leģendārais aktieris I.Pevcovs.

Mihailovskis uzaicināja uz Rīgu strādāt jauno Aleksandru Tairovu, kurš kļuva par Maskavas Kamerteātra dibinātāju. Savus slavenos eksperimentus skatuves mākslas jomā – apvienot dialogu, mūziku, deju, pantomīmu un vokālu, veidojot vienotu sintēzi – Tairovs sāka tieši šeit, Rīgā. Sezonā no 1909.gada līdz 1910.gadam viņš Rīgā iestudēja  sešas izrādes. 1921.gadā, ņemot vērā Rīgas daudznacionālo raksturu, Latvijas valdība asignē 150 tūkstošus rubļu gadā, lai “atbalstītu nacionālo minoritāšu teātrus – vācu, ebreju, krievu”. Par trupas māksliniecisko vadītāju kļūst bijušais Mazā teātra aktieris M.Muratovs. Savam teātrim viņš nomā telpas Latviešu Biedrības namā Merķeļa ielā, un, velti nezaudējot laiku, sāk telpu rekonstrukcijas darbus, kuros iegulda savus personīgos finanšu līdzekļus. 1921.gada 27. septembrī jaunajā ēkā notiek Gribojedova lugas “Gudra cilvēka nelaime” pirmizrāde.

Krievu teātris sāk ap sevi pulcēt daudzus brīnišķīgus aktierus emigrantus – Roščinu-Insarovu, Verdinsku, Bunčuku, Jurovski. Šeit viesojas tādi izcili krievu aktieri kā M.Ivanovs-Kozeļskis, V.Komisarževska, N.Hodotovs, M.Daļskis, V.Kačalovs. Par teātri ieinteresējas arī rakstnieki. A.Tolstojs piedalījās savas lugas “Dūjiņa” iestudēšanā un pats atveidoja Žetluhina lomu. Uz šī teātra skatuves spēlēja arī A.Averčenko un Ņ.Teffi. 1922.gada pavasarī teātris devās viesizrādēs uz Vāciju, Beļģiju un Holandi ar izrādi “Cara dēls-Aleksejs” Merežkovska iestudējumā. 1924.-1925.gada sezonas beigās Muratovs pamet teātri un dodas uz Parīzi.

1925.gadā krievu aktieri nodibina teātra institūciju – “Krievu drāmas teātra” sabiedrību, kas strādā pēc pašatmaksāšanās principa un pateicoties sabiedrības biedru naudām.

1931.gadā uz Rīgu atbrauc izcilais krievu aktieris un režisors MIHAILS ČEHOVS. Divu gadu laikā viņš Krievu teātrī iestudēja Gogoļa “Revidentu”, pats nospēlēdams Hļestakova lomu, kā arī pirmo reizi īstenoja Dostojevska romāna “Stepančikova ciems”  inscenējumu, nospēlējot Fomas Opiskina lomu, pierādīdams savu izcilo aktiermeistarību Frēzera (Bergers ”Plūdi”) un Malvolio (Šekspīrs “Divpadsmitā nakts”) lomās. Pavisam jauns raksturs, Rīgas periodā radīts, bija viņa Vīrs izrādē pēc A.Čehova stāsta “Burve”.

1940. gads, kad Latvija tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā, iezīmēja krasu pagriezienu teātra dzīvē. Partijas spiediens un ideoloģiskā kontrole lielā mērā iespaidoja teātra repertuāra un māksliniecisko virzienu. Neskatoties uz to, trupa centās saglabāt savas tradīcijas.

No 1940.gadam līdz 1958.gadam teātri sauca par Latvijas PSR Valsts krievu dramatisko teātri.

Nozīmīgākās tā laika izrādes bija: "Ienaidnieki", "Bez vainas vainīgie" (1946), "Sīkpilsoņi", "Tēvocis Vaņa" (1947), "Mežs", "Figaro kāzas" (1948), "Muižnieku ligzda" (1949), "Revidents" (1951), "Vilki un avis" (1953), "Karalis Līrs", "Makbets" (1957), "Piena vīrs Tevjē" (1958), "Sirano de Beržerāks" (1962), "Jegors Buličevs un citi" (1964).

Teātrī strādājuši daudzi režisori: A.Gļekovs, (1945 - 1948), A.Martinovs, (1948 - 1951), M.Pjarns (1940 - 1952), A.Jefremovs (1948 - 1950), A.Lakšins (1952 - 1956), S.Radlovs, (1954 - 1958), V.Baļuna (1956 - 1960), O.Ļebedevs (1960 - 1963), P.Homskis (1960 - 1961) un citi.

Vairāk nekā 30 gadus (1925 - 1959) teātrī nostrādāja J.Jurovskis, kurš bija gan daudzu vadošo lomu izpildītājs, gan daudzu izrāžu režisors.

No1963.gada līdz 1988.gadam par teātra māksliniecisko vadītāju kļūst režisors Arkādijs Kacs. Šo 25 gadu laikā teātris iemantoja slavu, vispārēju atzinību un ievērojamus radošus sasniegumus.

Daudzu gadu garumā kolektīva radošie meklējumi virzījās pa diviem ceļiem. Pirmkārt, tika iestudētas dziļi sociālas, psiholoģiskas lugas. Otrkārt, paplašinājās dramatiskā žanra amplitūda – spilgtas muzikālās izrādes ieņēma stabilu vietu teātra repertuārā.

Spilgtas lappuses teātra scenogrāfijas mākslā iezīmēja mākslinieki Tatjana Šveca un Andris Freibergs.

A.Kaca nozīmīgākās izrādes bija: "Vestsaidas stāsts”, "Cilvēks no Lamanšas”, "Kaukāza krīta aplis”, "Pēc simts gadiem bērzu birzī” , "Satrēguma stunda”, "Televīzijas traucējumi”, "Kāda zirga stāsts”, "Skroderdienas Silmačos", "Revidents", "Kaija", "Pie jūras", "Noriets", "Hamlets".

Teātra vadošie aktieri bija: R.Praudiņa, A.Hižņakovs, Ņ.Ņeznamova, M.Ļebedevs, J.Ivaničevs, A.Kričevskis, A.Bojarskis, V.Sigovs, V.Petrovs, R.Gordijenko, V.Tihovs, V.Bogoļubovs, B.Ahanovs, A.Umanska.

70-to gadu beigās un 80-to gadu sākumā aktieru sastāvu papildināja talantīgi jaunieši: A.Iļjins, T.Poppe, G.Borisova, Ņ.Starovoitenko, V.Petrovs, G.Baženova. 1988.gadā par teātra vadītāju kļūst Leonīds Beļavskis. Nozīmīgākās izrādes: „Čonkins”, "Tumsonības kamera”, "Līgavainis no Jeruzalemes”, "Mēnesis uz laukiem”, "Trīnes grēki”, "Lāsts abām jūsu dzimtām!”, "Kailais karalis”, "Krodziniece".

Līdz 2002. gadam teātrī strādā režisors Semjons Losevs. Par viņa spilgtākajiem iestudējumiem kļūst izrādes: "Cilvēki un peles”, "Grēkā krišana”, "Spēle ar kaķi”, "Kas brīnumu rada”, "Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā”, "Es vēlos dzīvot Parīzē”.

1997 .gadā teātrī ienāca jauna aktieru paaudze: Veronika Plotņikova, Jūlija Žlukto un Igors Kuļikovs (visi Semjona Loseva skolnieki un KDT aktieru studijas, kas tika izveidota pateicoties Latvijas Sorosa fondam, beidzēji).

90-tajos gados KDT direktors Eduards Cehovals sāk vienu pēc otra uz iestudējumiem teātrī aicināt pašus spilgtākos un drosmīgākos Krievijas režisorus – Romānu Kozaku (viņa „Nāves deja” ir saucama par teātra vēsturisko izrādi), Mihailu Bičkovu („Kaštanka”), Jeļenu Ņevežinu ("Mākslinieki”, "Ar mīlestību nejoko”, „Noslēpumainās variācijas”), Aleksandru Gaļibinu ("Dienas acis"), Romānu Vikjuku ("Edīte Piafa", "Marija Stjuarte"), Allu Sigalovu ("Kabīrijas naktis").

2000.-2001. gadā teātra mākslinieciskos grožus savās rokās pārņem Genadijs Trostjaņeckis (Sanktpēterburga). Nozīmīgākie iestudējumi: Raimonda Paula mūzikls "Kerija" (izrāde izpelnījās lielu atzinību ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā un Izraēlā), Moljēra "Skapēna blēdības" (daudzu starptautisko teātra festivālu dalībniece), Šekspīra "Veltas pūles mīlā".

Teātris regulāri piedalās starptautiskos teātra festivālos Krievijā, Baltkrievijā, Polijā. 2002. gadā (KDT, Maskavas mērijas un Parex bankas sadarbības rezultātā) teātra trupu no jauna papildināja aktieru jaunā audze – skolas-studijas “MHAT” absolventi, Oļega Tabakova kursa audzēkņi.

2000. gadā aizsākas nopietna radošā sadarbība ar leģendāro latviešu komponistu Raimondu Paulu. Pēc viņa mūzikla “Kerija” ar paša maestro līdzdalību izrādē seko muzikālās izrādes “Kabīrijas naktis” (mūzikas autors) un “Solo aktrisei ar orķestri” (mūzikas autors un izrādes dalībnieks).

2003. gada novembrī teātris atzīmēja savu 120.dzimšanas dienu ar A.Čehova lugas “Kaija” pirmizrādi izcilā vācu režisora Petera Šteina iestudējumā.

Jubilejas 125. sezonu teātris atklāja ar kārtējo jauno Raimonda Paula muzikālo projektu „Rudmatainais karalis” pēc I. Bābela stāstu motīviem. Drīz izrādes nosaukums tika mainīts uz „Odesa, burvīgā pilsēta...”. Ar šo iestudējumu RKT triumfēja gan Vācijā, Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā, gan Latvijā.

2006. gada septembrī teātris atguva savu vēsturisko nosaukumu un no līdzšinējā “Valsts Rīgas Krievu drāmas teātris” kļuva par “Rīgas Krievu teātris”, kā arī ieguva tiesības nest Mihaila Čehova vārdu, godinot izcilo aktieri, režisoru ​​un pedagogu, kurš veltīja divus savas dzīves gadus (no 1932. līdz 1934.gadam) darbam Rīgā un atverot te teātra skolu.

126. un 127. sezonu (2008.-2010. gados) RKT aizvadīja uz citu teātru un kultūras iestāžu skatuvēm, jo teātra ēka šajā laikā tika rekonstruēta. Neskatoties uz šiem gan tehniski, gan finansiāli grūtajiem apstākļiem, teātris nezaudēja savus skatītājus un pat piesaistīja jaunus.

Šobrīd RKT repertuārā ir gan krievu, gan pasaules klasika, kā arī jauno dramaturgu darbi. Lielajā un Mazajā zālē tiek spēlētas visu žanru izrādes, ieskaitot bērnu un muzikālos uzvedumus. Teātris bieži dodas viesizrādēs un sekmīgi piedalās festivālos.

No 1990. gada līdz 2017. gada novembrim teātra direktora amatu aizņēma Eduards Cehovals, Triju Zvaigžņu ordeņa (2005) un Draudzības ordeņa (2007) kavalieris, kurš 2013. gadā saņēma K. Stanislavska prēmiju - „par krievu teātra tradīciju saglabāšanu Latvijā” un 2017. gadā - Borisa un Ināras Teterevu fonda Goda zīmi, "par nenogurstošu darbu teātra mīļotāju labā, paplašinot skatītāju loku un nojaucot barjeras starp valodām un kultūrām".

2018. gada 8. janvārī par direktori kļuva producente un teātra aktrise Dana Bjorka. No 2018. gada 01. oktobra Maskavas režisors, Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais mākslas darbinieks Sergejs Golomazovs sāka pildīt teātra mākslinieciskā vadītāja pienākumus.

2008.-2010. gada rekonstrukcijas stāsts:

Pāriet uz izrāžu arhīvu >>

Nākotnes kino un teātra aktieris, skolotājs un direktors dzimis 1891. gada 16. (28.) augustā Pēterburgā.

Viņa tēvs Aleksandrs  Čehovs, Antona Čehova vecākais brālis, bija rakstnieks. 1888. gada viņa pirmā sieva nomira, un  1889. gadā Aleksandrs Čehovs apprecējās savu bērnu guvernanti Nataļju Goldenu, kurai pēc diviem gadiem piedzima viņu dēls Mihails. 

Antons Čehovs pieminēja zēna apdāvinātību kādā vēstulē: "Es domāju, ka viņš būs talantīgs cilvēks."

1907. gadā M.Čehovs iestājās A.Suvorina Teātra literārās un mākslinieciskās biedrības drāmas skolā. Par viņa rezultātiem Mākslas skolas padome secināja: "Ar lielu iedzimto spēju sasniedzis ļoti lielus panākumus komiskās un rakstura lomās."

Pēc skolas beigšanas viņš tika uzņemts Suvorina Teātra trupā, kur nospēlēja vairākas lomas. Sanktpēterburgā Mihails satika Konstantinu Staņislavsku, kas uzaicināja viņu uz Maskavas Mākslas teātri. Pēc dažiem mēnešiem M. Čehovs  jau bija aktīvi iesaistījies Maskavas Mākslas teātra 1. Studijas darbā. 

1913. gadā Mihails uzsāka kino karjeru.

1914. gada viņš slepeni apprecējās ar Olgas Kniperes-Čehovas brāļameitu Olgu Kniperi, kura vēlāk Vācijā kļuva par pazīstamu aktrisi.

Neskatoties uz panākumiem 1914.-1916. gadā gan teātrī, gan kino, Čehovs bija drūmā noskaņojumā, turklāt viņš cieta no sliktas pašsajūtas. 1917. gada maijā viņš aizgāja no izrādes "Kaija" mēģinājuma.  Rudenī darbs tika atjaunots, bet Čehova veselības stāvoklis neuzlabojās. Viņš izšķīrās no sievas un sāka interesēties par filozofiju. Viņa brālēna V. Čehova pašnāvība padarīja atgriešanos pie Konstantīna Trepļova lomas par neiespējamu. 

1918. gadā  M.Čehovs atklāja savu aktieru studiju. Nodarbības  tika galvenokārt veltītas Staņislavska sistēmas pirmajai sadaļai. Šis darbs bija Mihaila labākās zāles pret depresiju.

1918. gada jūnijā Čehovs apprecējās ar K. Zileri.

1919. gadā žurnālā "Taures" parādījās Čehova teorētiskie  raksti "Par Staņislavska sistēmu" un "Aktiera darbs pie sevis."

1920. gadā Mihails atveidoja Malvolio izrādē "Divpadsmitā nakts", kas kļuva par vienu no viņa slavenākajām lomām.

1922. gadā Maskavas teātra pasauli šokēja A.Strindberga "Ēriks XIV” Jevgeņija Vahtangova iestudējumā – šokēja, pirmkārt, pateicoties M.Čehova aktierspēlei. Oktobrī aktieri sagaidīja kārtēja uzvara: "Iespējams, pirmo reizi uz Krievijas skatuves beidzot tika atklāts tādu Hlestakovs, par kādu rakstīja pats Gogols". 

1922. gadā M. Čehovs pirmo reizi viesojās Rīgā – ar viesizrādēm "Divpadsmitā nakts" un "Ēriks XIV". Tās tika rādītas Rīgā, Tallinā, pēc tam Vācijā (kur Čehovs satika savu pirmo sievu), Prāgā un Brno. Pēc atgriešanās Maskavā, Čehovs kļuva par MAT 1. Studijas vadītāju.

1924. gadā augustā MAT 1. Studija tika pārdēvēta par Otro MAT. Šī perioda labākie darbi bija saistīti ar Mihaila Čehova un Jevgeņija Vahtangova vārdu. Neskatoties uz panākumiem (vai varbūt pat to dēļ) teātrī radās strīdi: daži mākslinieki bija neapmierināti ar virzienu, kuru izstrādāja MAT 2. Tādēļ, Čehovs 1927.gadā bija spiests atcelt braucienu uz Ameriku. Konflikts tika atrisināts ar vairāku aktieru atlaišanu, bet atstāja nepatīkamu pēcgaršu visiem dalībniekiem. Iepriekšējā teātra vienotība bija zudusi.

1927. gadā Čehovs atveidoja savu nopietnāko lomu kinokarjerā - filmā pēc I. Šmeļova romāna "Cilvēks no restorāna". 1928. gadā tika publicēta grāmata "Aktiera ceļš", kas atnesa Čehovam slavu. Tomēr šis viss, acīmredzot, nespēja līdzsvarot smago atmosfēru teātrī. Martā Mihails Čehovs atkāpās no amata, bet sapulce neatbalstīja šo paziņojumu. Maijā Čehovs lūdza divu mēnešu uzturēšanās atļauju ārzemēs ārstētniecības nolūkā. No Vācijas viņš nosūtīja uz Glaviskusstvopieprasījumu gada atvaļinājumam ārzemēs.

1928. gada  rudenī Čehovs noslēdza līgumu ar M. Reinhardu un nospēlēja savu pirmo lomu ārzemēs - klaunu lugā "Mākslinieki".

Vācijā Čehovs filmējies vairākās filmās, spēlēja teātrī un kā režisors gatavoja izrādi  „Divpadsmitā nakts”, pēc kuras avīzēs tika nodēvēts par Eiropas mēroga režisoru.

1930. gadā Čehovs centās iegūt dotāciju, lai dibinātu teātri Čehoslovākijā, taču viņam tas neizdevās. Viņš pārcēlās uz Parīzi, noslēdzot vairākus līgumus Vācijā par darbu teātrī un kino. Parīzes presē viņš runāja par nodomu dibināt Teātra mākslas skolu Parīzē.

1931. gadā Parīzē tika nodibināta biedrība "Čehova Teātris." Aprīlī Čehovs devās turnejā, tās ietvaros apmeklējot Rīgu, Dvinsku un Mītavu.

Parīzē tika radītas izrādes, bet Mihails Čehovs nejuta gandarījumu - viņš meklēja (un nevarēja atrast!) "jauno teātri". Šis meklējums lika viņam atgriezties Rīgā jau trešo reizi.

Pēc sarunas ar Rīgas Krievu drāmas teātra (tagad – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) direktoru, 1932. gada 28. februārī M. Čehovs ieradās Rīgā. Sākās viņa, pēc viņa paša domām,  "veiksmes periods".

Mihails Čehovs pavadīja Rīgā divus laimīgus gadus, kuri viņam dāvāja daudz draugu un sekotāju. Viņa personība un prasmes raisīja lielu interesi. Čehovs guva atbalstu ne tikai teātra, bet arī literatūras jomā, jo daudzi rakstnieki darbojās kā teātra kritiķi. Milzīga darba slodze pat iedvesmoja Mihailu Čehovu: viņam šķita, ka viņš ir atradis to, ko vēlējās, - iespēju radīt "jaunu teātri".

Kritiķis Jānis Kārkliņš, kurš kļuva par Mihaila draugu, savos memuāros raksta, citējot Čehova interviju Latvijas presē: "Lielās tautas sagrūst zem materiālisma un valdītkāres rezultātiem. Mākslas atdzimšana nāk caur mazām tautām". Kultūras konteksts Latvijā 1930. gadu sākumā  bija labākā atbilde Čehova cerībām. Viņuprāt, Vācijā un Francijā mākslu uzlūkoja kā "diezgan lētu izklaidi", bet "jaunā māksla" varētu piedzimt valstī, kurā bija jauna pasaule un  plāni kultūras atjaunošanai.

Rīgā Mihails Čehovs iestudēja piecas izrādes, kurās pats arī spēlēja. Viņš radīja trīs izrādes Latvijas Nacionālajā teātrī un divas - Krievu drāmas teātrī: Čehovs iestudēja lugu "Ēriks XIV" Nacionālajā teātrī, spēlēja Hlestakovu Krievu drāmas teātrī, Malvolio paša iestudētajā  izrādē "Divpadsmitā nakts", Frēzeru J.H. Bergera lugā "Plūdi", Ivanu Bargo paša režisētajā izrādē "Ivana Bargā nāve", gatavoja Fomas Opiskina lomu Krievu drāmas teātrī. Tomēr, Čehovs ieradās Rīgā ar nodomu dibināt aktieru skolu - un šis nodoms tika veiksmīgi īstenots.

Var teikt, ka Mihails Čehovs lika pamatus aktieru profesionālajai apmācībai Latvijā: neskatoties uz kursu, vairāku pasniedzēju un studiju pieejamību, kvalificētu pasniedzēju kopumā nebija pietiekami daudz. Dažiem trūka teorētisko zināšanu. Un te ieradās Čehovs ar savu ideju par aktieru studiju, kas tik aizrāva aktierus, ka viņi pat organizēja īpašu kampaņu, lai finansiāli nodrošinātu šīs studijas darbību.

1932.-1933. gadā pēc Lietuvas Valsts teātra aicinājuma Mihails Čehovs darbojas kā lektors un režisors arī Lietuvas Republikas tagadējā galvaspilsētā Kovno (Kauņa): organizēja seminārus ​​Lietuvas valsts teātra aktieriem un iestudēja "Hamletu", "Revidentu" un "Divpadsmito nakti".

"Veiksmes periods" un Mihaila Čehova "laiks Rīgā" beidzās 1934.gadā saistībā ar administratīvām grūtībām, ar rezolūciju par turpmāku klātbūtni neatkarīgajā Latvijas Republikā, un Čehovs atgriezās Parīzē.

1935. gadā ar "Čehova Teātri" viņš devās turnejā Ņujorkā, saņēma piedāvājumu palikt ASV, bet izvēlējās citu piedāvājumu - dibināt savu teātri-studiju Anglijā. No 1936.-1938. gadam viņa studija bija aktīva, un visi projekti tika veiksmīgi pabeigti. Tomēr Eiropā jau bija jūtams kara gars, un Čehovu kopā ar lielāko daļu no studijas aktieriem pārcēla uz ASV.

1939. gada sākumā "Čehova teātris" bija atradis sev vietu netālu no Ņujorkas. 1940.-1941. gadā tā epertuārā bija tādas izrādes kā "Divpadsmitā nakts" (pilnīgi jauna versija) un "Karalis Līrs." Tomēr, 1942, gadā  tika nolemts kara apstākļu dēļ uz laiku teātri slēgt. 

No 1944.-1946. gadam Čehovs filmējās vairākās filmās un pat tika nominēts "Oskara" balvai (par psihiatra Brulova lomu).

1946. gadā tika izsludināta „aktieru darbnīcas” izveide: par Mihaila Čehova studentiem kļuva G.Peks, M. Monro, J.Briners. Turklāt, krievu valodā tika izdota grāmata "Par aktiera tehniku". Papildus pasniedzēja darbam, Čehovs darbojās kā režisors Laboratorijas teātrī Holivudā, bet 1947.gadā saistībā ar slimības saasināšanos ierobežoja savu darbību līdz pasniedzēja darbam.

1952. gadā grāmata "Par aktiera tehniku" tika izdota angļu valodā.

Mihails Čehovs nomira Beverlihillzā (Kalifornijā) 1955. gada 30. septembrī; urna ar viņa pelniem apbedīta kapsētā Holivudā.