“Neatkarības bērni” ir Latvijā pirmā dokumentālā izrāde krievu valodā, kas balstīta uz intervijām ar jauniem cilvēkiem, kas uzauguši Otrajā brīvvalstī. Ko viņi zina par 1991. gada notikumiem, par PSRS, par vēstures periodu, kurš šodien tiek vai nu demonizēts, vai romantizēts? Otra, iespējams, galvenā izrādes sastāvdaļa – izrādes varoņu mammu stāsti par laiku, kad viņas pašas bija jaunas, par notikumiem 1991. pārmaiņu gadā un ap to.

“Šajā izrādē diktafona ierakstu atšifrējumi netiek pasniegti ar labi nostādītām aktieru balsīm. Izrādē vienotā stāstījumā apkopots dzīvu cilvēku sacītais, saglabājot viņu intonācijas, mīmiku un žestus, kā arī pievienojot mūziku un dokumentālas liecības. Bet visam pāri saglabāta sirsnība, jo mūsu izrādē savā starpā runā paši tuvākie cilvēki - bērni un viņu mammas.

P.S.Godīgi sakot, mēs domājām, ka izrādē būs daudz politikas. Bet sanāca daudz mīlestības.”

Izrāde ir iepatikusies ļoti daudziem. Man arī. Taču rakstīt par to nav viegli. Domāju tādēļ, ka tā ir ļoti vienkārša. Kā rokas spiediens. Ko par to lai pasaka? Bija silti un labi. Tā arī izrāde. Māca draudzēties. Nē, nemāca vis, precīzāk, sasilda.

Tik enerģētiski emocionāls vēstījums, protams, liecina par harmonisku izrādes sakārtojumu, sākot no pamatnes (teksts) un beidzot ar noformējumu (māksliniece Gerda Šadurska). Latvijā un citviet labi pazīstamais dramaturgs Aleksejs Ščerbaks faktiski ir izprovocējis krievu teātri Latvijā pašiem, tā sakot, noprovēt dokumentālo žanru – verbatim. Izrādes dokumentālā teksta pamatu veido intervijas ar jauniem cilvēkiem, kas izauguši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Proti, tie ir M. Čehova Krievu teātra aktierkursa absolventi Jana Ļisova, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Ņikita Voroņins un Artūrs Trukšs. Tekstā iekļautas arī viņu sarunas ar pašu mammām. Kopumā aktieri spēlē sevi, savas mātes, kā arī izrādes režisori Antru Leiti, viņas māti, tās draudzeni un viņas dēlu Tomu. Pavisam divpadsmit personas: seši krievi, seši latvieši.

Maija Svarinska "Gaismas sajūta"@kroders.lv

Kopš barikāžu laika ir pagājuši 25 gadi, ir izaugusi jauna paaudze, kurai nav savu atmiņu par Padomju Savienību. Viņu priekšstatus veido vecāku atmiņas. (..)

Aktieri spēlē gan sevi, gan savas mammas. Izrāde veidota kā atbildes uzjautājumiem, kas laiku pa laikam parādās uz ekrāna skatuves dibenplānā.Jaunieši atbild lakoniski, kā par jebkuru vēstures grāmatā izlasāmu faktu: “91.gadā sabruka PSRS un nodibinājās Latvija.” viss.Savukārt, mammu atbildes ir emocionāli piesātinātas, tās ir personiskas. (..)

Jāsaka, ka viedokļi par dzīvi PSRS, par pārmaiņu laiku, par dzīvi tagad– nebijaatklāti konfliktējoši, tomēr pietiekami atšķirīgi, lai kairinātu skatītājupersoniskās atmiņas un liktu pieslieties te vienam, te otram viedoklim unbrīžiem es pats sevi pieķēru pie domas, ka es gribu teikt:“Stop, stop, stop, estur biju, es zinu, tas tā nebija, viss bija savādāk”.Bet jau nākamajā mirklī es sapratu, ka tieši tāds bija izrādes veidotāju nolūks.Likt atcerēties. (..)

Iespējams, ka izrādei pietrūka konflikta, asuma. Patiesību sakot, tur vispār nebija konflikta. Tā bija brīnišķa, humānisma caurstrāvota, latviešiem ārkārtīgi komplimentāra izrāde, kurā nebija ne vēsts no smirdīgajiem krievu okupantiem, no pretīgajiem latviešu fašistiem. Tur nebija ne aizvainojuma, ne naida. (..)

Acīmredzot, tāda bija izrādes veidotāju izvēle. Es, protams, to respektēju.Tomēr es pieļauju, ka izrādes maigajai intonācijai ir vēl kāds skaidrojums.Lielākoties tie ir mammu stāsti. Un mammas nekad negrib karu, mammas grib pasargāt savus bērnus, mammas nekonfliktē, mammas paredz, mammas domā par bērniem. Ja citādi nevar,viņas vienkārši noklusē, viņas nerunā tādus faktus, kas varētu bērniem kaitēt. (..)

Ja man ir taisnība, tad izrāde "Neatkarības bērni", pat neņemot vērā visas citas kvalitātes, kas viņai piemīt, ir himna mātes gudrībai.

Fragments no Jaunā Rīgas teātra aktiera Viļa Daudziņa lekcijas "Atmiņas uzslāņojumi".