Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris

Īzaka Dunajevska operete

Līgavaiņi

Libreta autori - Nikolajs Adujevs, Sergejs Antimonovs

Pirmizrāde - 11.05.2013. (Lielā zāle)

Ilgums - 2 stundas 50 minūtes (ieskaitot divus starpbrīžus)

Radošā komanda:

Režisors
Jurijs Laptevs

Scenogrāfs
Olga Šaišmelašvili, Pjotrs Okuņevs

Kostīmu mākslinieks
Olga Šaišmelašvili, Pjotrs Okuņevs

Horeogrāfs
Vladimirs Romanovskis

Gaismu mākslinieks
Oskars Pauliņš

Režisora asistents
Vadims Grosmans

Muzikālais vadītājs
Andrejs Petrenko

Aranžējums
Valdis Zilveris

Pirmo reizi dramatiskajā teātrī tiks iestudēta Īzaka Dunajevska operete „Līgavaiņi”, tā pati nebēdnīgā muzikālā komēdija, kura, ticot „leģendai”, veicinājusi Maskavas Valsts Operetes teātra nodibināšanu 1927. gadā. Sākotnēji luga tikusi sarakstīta tieši dramatiskajam teātrim kā viegla muzikāla komēdija, taču ideoloģisku apsvērumu dēļ iestudējumu „neizlaida”. Tad Dunajevskis papildinājis šo darbu ar muzikāliem numuriem, un radās operete, bet no šī žanra nekādu ideoloģiju neviens negaidīja. Un tā, pēc 85 gadiem, „Līgavaiņi” būs skatāmi uz dramatiskā teātra skatuves, taču tieši kā operete: ar dzīvo orķestri, solistiem, kori un baletu.

Pats nosaukums jau liek nojaust, ka stāsts būs par neatlaidīgiem rokas un sirds piedāvājumiem: piecu līgavaiņu intereses objekts ir jauna krodziniece, kas kļuvusi par atraitni... patiesību sakot, krogs, ko viņa mantojusi, bet ar kuru precēties diemžēl nedrīkst...

NB! Izrādē smēķē.

Jurijs Laptevs – Krievijas Tautas mākslinieks; starptautiskā konkursa laureāts; operetes dziedātājs, režisors, Sanktpēterburgas Valsts konservatorijas un Maskavas Valsts konservatorijas profesors. Dzimis Ļeņingradā; absolvējis N. Rimska-Korsakova Ļeņingradas Valsts konservatorijas Vokālo nodaļu un Režijas fakultāti. No 1988. gada – S. Kirova Operas un baleta teātra (Marijas teātra) operas trupas režisors, solists. Strādājis kā solists uz dažnedažādu pasaules valstu skatuvēm, starp kurām – Metropolitēna opera, „Koventgārdena”, Romas opera, „La Skala”, Telavivas operas teātris, Drēzdenes „Semper” opera. Bijis režisors inscenētājs „La Skalas” teātrī (Milāna), Rostovas pie Donas Muzikālajā teātrī, Sanktpēterburgas Muzikālās komēdijas teātrī, Marijas teātrī u.c.

Dunajevska operetes Līgavaiņi apmeklējums M. Čehova Rīgas Krievu teātrī izrādījās viens no šī gada burvīgākajiem, asprātīgākajiem un spilgtākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem. Nikolaja Adujeva un Sergeja Antimonova librets vēsta par visādiem labumiem apveltītu koķetu atraitni, kas mantojumā ieguvusi krogu un līdz ar to vairākus enerģiskus preciniekus (...). Katram no šiem personāžiem ticis pa košam, aizraujošam solodziedājumam, ar kuriem it visi aktieri tiek galā slavējamā līmenī. Meistarīgais Dunajevskis, kura melodiķa fantāziju miljoniem liela auditorija apjūsmojusi filmās Jautrie zēni un Volga, Volga, arī šajā agrīnajā darbā (1927) bijis izcils raksturotājs, un tēli savu „seju” saglabā arī aizraujošajos ansambļos, kurus pavada tautiski deju numuri, mūzikā kopumā netrūkst folkloras citātu, tomēr vienojošais ir tās humora pilnais noskaņojums. (...) Ironijas un groteskas mērci šim līgavu lūkošanās „burziņam” bagātīgi piešāvis labi pazīstamais režisors, Krievijas tautas skatuves mākslinieks, augstskolu profesors Jurijs Laptevs, kurš, pats būdams pieredzes bagāts dziedātājs, kopā ar pārējiem Krievijas profesionāļu radošās komandas dalībniekiem, pārvērtis šo izrādi par īstu meistardarbu, aizraujošu komēdiju, vienlaikus parodiju par tiem stereotipiem, kas pasaulē valda par krievu nāciju. Līgavaiņu personāži dzer, dzied, danco un mīl, arī zog un blēdās, un to visu dara ne tikai no sirds, bet ar apburošu vientiesību, kas, protams, ir labi tēlota. Laptevs personāžiem izveidojis tik individuālus un konsekventus raksturus, ka grūti pat izsekot to darbībai kopskatos, jo katrs dara kaut ko citu, turklāt ar milzu degsmi. Mācītājs ielien pulksteņa kastē, ormanis iekrīt zārkā, marķieris ar Agrafenu uzrauj danci uz ar sarkanu pārklāju apklātā galda, fonā plīvojot lozungu karogiem, jo šis ir pirmo padomju gadu juku laiks ar visai dzēlīgu autoru un režisora skatu uz tobrīd notiekošo. Vien milzīgā mierlaika bufete skatuves centrā stāv kā klints, – kaut kas liels un paliekošs šo smieklīgo cilvēciņu aizkustinošajā dzīvītē.

Par izrādi „Līgavaiņi” – fragments no Daigas Mazvērsītes raksta
žurnālā „Teātra Vēstnesis” (Nr. 3, 2013)