Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris

Vladimirs Visockis (1938-1980) ir viens no tiem, kurus parasti dēvē par kulta autoriem. Taču šāds apzīmējums viņam kategoriski neder: pārāk patētiski, pārāk samāksloti, pārāk pretenciozi viņa dzejai, mūzikai un pasaules redzējumam.

Rodions Kuzmins atzīst, ka pa īstam iemīlēja Visocka daiļradi jau mācību gados. Tolaik viņš dažām dziesmām radīja džeza interpretāciju, taču šos darbus izpildīja galvenokārt draugu lokā. Tagad ir pienācis laiks dalīties ar plašāku auditoriju, jo īpaši tāpēc, ka pats Visockis savulaik rakstīja: "Kad saceru savas dziesmas, es ļoti ceru, ka tās sasniegs manu klausītāju." Atkārtot Visocki nav iespējams, atdarināt viņu ir bezjēdzīgi, bet iesaistīties dialogā, izlaist cauri sevi un izelpot savā ritmā – tas ir radoši un cilvēciski godīgi.

Kāpēc Visockis mūsdienās ir aktuāls? Rodions saka: “Tāpēc, ka arī šodien mēs runājam par sāpēm un par nebrīvi, par netaisnību, par cilvēkiem uz robežas – gluži kā Visockis savās dziesmās. Un tas ir pretēji tam, ko mums bērnībā mācīja un kam mēs ticējām. Tādēļ arī izrādes nosaukumam izvēlēts dziesmas nosaukums “Viss ačgārni”. Daži Visocka teksti vispār izklausās pēc pareģojumiem, kas ir piepildījušies, tas pierāda, ka dzejnieki spēj paredzēt notikumus daudzus gadus uz priekšu.”